ĪSUMĀ:
- Sporta skolās lielāko daļu valsts finansējuma saņem sporta spēļu veidi kopā ar vieglatlētiku un peldēšanu
- Valsts interese sporta finansēšanā - augsti sasniegumi, pašvaldības atbalsta plašu dalībnieku iesaisti
- Rosina lielajās pilsētās un reģionos nenoteikt sporta skolām vienādas prasības
- Ne visos sporta veidos nacionālās izlases var pretendēt uz vienādu valsts atbalstu
- Īpašu statusu nodrošinājušo komandu sporta spēļu prioritārā loma arī ir nosacīta
Prioritāro sporta veidu idejas skeptiķi norāda, ka prioritātes jau ir noteiktas esošajās budžeta programmās. Kā vienu no uzskatāmiem piemēriem min sporta skolu sistēmu, kuras finansēšanai ik gadu tiek atvēlēta vismaz puse kopējā sporta budžeta. 
Valsts finansējums 88 sporta skolām 2021. gadā pārsniedz 17 miljonus eiro. Lauvas tiesa šī finansējuma aizplūst masveidīgākajām sporta spēlēm – futbolam, basketbolam, volejbolam, hokejam un florbolam, ar kurām pēc audzēkņu skaita konkurē tikai vieglatlētika un peldēšana. Šajos septiņos sporta veidos iepriekšējā mācību gadā bija koncentrēti 76% visu sporta skolu audzēkņu. Kopumā sporta skolu sistēmā finansē 38 sporta veidus.
Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks sportā Guntis Apīnis atgādināja, ka sporta skolās valsts finansējums treneru algām ir viena trešdaļa, bet pārējo klāt pieliek pašvaldība. Tāpēc Apīnis uzskata, ka ir nepareizi prasīt, lai pašvaldība domātu un darītu visu augstu sasniegumu sportam. Valsts finansējums tiek atvēlēts treneru darba samaksas daļējai segšanai. Valsts uzstādītais mērķis sporta skolu sistēmai ir gatavot augsta līmeņa sportistus. Taču sporta skolas dibina pašvaldības, kas piedāvāto sporta veidu klāstu nosaka pašas, tāpat kā sasniedzamos mērķus.
"Ja divas trešdaļas iegulda pašvaldība, tad tā savas intereses – iedzīvotāju intereses, veselīgs dzīvesveids, iespēja pēc iespējas vairāk iedzīvotājiem, bērniem nodarboties ar sportu.. tas ir tikai loģiski, ka pašvaldību griba ir jāpiepilda," teica Apīnis.
Apgalvot, ka valsts savus prioritāros sporta veidus ir noteikusi caur sporta skolu sistēmu, nav pamata.
To drīzāk ir izdarījusi pati sabiedrība, uz kuras impulsiem reaģējušas pašvaldības. Cita lieta, ka valsts noteiktie sporta skolu akreditācijas kritēriji lielā mērā ir veicinājuši komandu sporta spēļu dominanci, jo viens no kritērijiem ir audzēkņu skaits. Piemēram, individuālajā sporta veidā vieglatlētikā minimālais audzēkņu skaits pirmās treniņu grupas nokomplektēšanai ir 12 bērni, kamēr futbolā – tikai 10.
Apīnis uzskata, ka šie kritēriji būtu ļoti nopietni jāpārskata, it sevišķi domājot par reģioniem, uz kuriem muļķīgi būtu attiecināt tādus pašus masveidības kritērijus kā lielajās pilsētās. Kā piemēru viņš nosauca paša trenēto telpu futbolu, kas sporta skolu sistēmā nav nodalīts no klasiskā futbola.
"Telpu futbolā ir pieci laukuma spēlētāji. Ja sporta skolās būtu telpu futbols, grupas būtu vieglāk nokomplektēt un būtu arī atdeve," paskaidroja Apīnis. 
Prioritāro sporta veidu pazīmes ir vērojamas arī Sporta likumā atrunātajā kārtībā, kā valsts nodrošina komandu sporta spēļu sagatavošanos un piedalīšanos sacensībās, tai skaitā kvalifikācijas sacensībās. Kā prioritāras likumā noteiktas basketbola, futbola, hokeja, volejbola, handbola, regbija un kērlinga izlases, bet pārējām izlasēm beisbolā, frisbijā, florbolā, inline hokejā, lakrosā un ūdenspolo pienākas ne mazāk kā 7% valsts finansējuma.
Piemēram, regbijs un kērlings prioritāro sporta spēļu lokā nonāca, apelējot pie piederības olimpiskajai kustībai,
savukārt nesalīdzināmi masveidīgākais un panākumiem bagātākais florbols atrodams otrajā grozā.
Nepiederot sporta spēļu saimei, uz valsts plecu tiešā veidā nevar balstīties arī citas populāras Latvijas izlases. Piemēram, sieviešu tenisa izlase vai Latvijas motokrosa izlase ar Paulu Jonasu priekšgalā.
Latvijas Motosporta federācijas (LaMSF) prezidents Mārtiņš Lazdovskis prioritāro sporta veidu kontekstā uzskata, ka sporta veidu prioritāti nedrīkst noteikt pēc to olimpiskā statusa. "Pazīmei būtu jābūt - panākumi un šo panākumu atpazīstamība. Gan Latvijā, gan starptautiski," teica Lazdovskis.
LaMSF prezidents norādīja, ka viņa vadītajā federācijā izlases komplektē ne tikai motokrosā, bet arī spīdvejā, enduro un citos paveidos. Piemēram, Paula Jonasa dalību Nāciju motokrosā daļēji veicina viņa pārstāvētā komanda, bet Latvijas izlase finansējuma trūkuma dēļ uz Nāciju kausu 2018. gadā nemaz nedevās. Lazdovskis uzskata, ka
sporta veidus nevajadzētu pretstatīt, bet radīt vienādas iespējas visām izlasēm pretendēt uz valsts finansējumu, konkurējot ar sasniegumiem un starptautisku atpazīstamību.
"Es arī ļoti labi būtu gatavs saprast, ka man kā Motosporta federācijai pateiktu: „Dārgā Motosporta federācija! Principā no tavām septiņām vai deviņām izlasēm septiņas vai sešas ir hobija sacensības, kas neizraisa plašu starptautisku ažiotāžu, jūs necīnāties par augstām vietām, līdz ar to – mēs to nefinansēsim.”," paskaidroja Lazdovskis.
Komandu sporta spēlēm labvēlīgo kārtību Sporta likumā iestrādāja pirms 15 gadiem un spēkā tā stājās 2006. gada novembrī. Tas notika, pateicoties trīs populārāko sporta spēļu - futbola, basketbola un hokeja - lobijam. Tolaik tam bija pateicīga augsne - Rīgā togad bija noticis pasaules čempionāts hokejā, basketbolā bija īstenota daudzsološa paaudžu maiņa abu dzimumu izlasēs, bet futbolā vēl svaigā atmiņā bija dalība Eiropas čempionāta finālturnīrā.
Tomēr arī komandu sporta spēļu īpašais statuss neļauj tās dēvēt par neapšaubāmiem prioritārajiem sporta veidiem.
Pieaugušo līmenī sporta komandas dzīvo no valsts budžeta neatkarīgu dzīvi, spēlētāju sagatavošanu priviliģētajām izlasēm veicot un uzturot patstāvīgi. To savukārt nevar teikt par olimpiešiem, kuru karjeru ar retiem izņēmumiem uztur nodokļu maksātāji. Uz šī fona kurioza ir tādu komandu disciplīnu kā bobslejs, kamaniņu divnieks un pludmales volejbols nodēvēšana par individuālajiem sporta veidiem, lai tikai to sportistus varētu iekļaut Latvijas Olimpiskajā vienībā - valsts atbalsta programmā, kas ir dibināta individuālo sporta veidu pārstāvju atbalstam.
Mēģinājums visus šos tik dažādos aspektus novietot uz viena lineāla ir galvenais iemesls, kāpēc prioritāro sporta veidu noteikšanas process pērnvasar uzkārās pusceļā.
